Aizbildņi ir kā vecāki. Audžu ģimene
реклама
ISSN 1691-2020 Nr. 20 BEZMAKSAS IZDEVUMS Инесе БАНЦЕВИЧ Aizbildņi ir kā vecāki. Audžu ģimene – tā ir profesija На каком языке мы говорим? S.AKURĀTERA foto консультант по языку газеты «Atslēgas» Jana RUBINČIKA «Kāda ir atšķirība starp aizbildņiem un audžu ģimeni?» Tatjana L. Aizbildnis aizvieto bērnam vecākus un pārstāv bērna intereses personiskos vai materiālos jautājumos. Bāriņtiesa vai pagasttiesa var noteikt aizbildni, ja bērna vecāki nav zināmi, pazuduši vai miruši vai ilgstošas slimības dēļ nevar rūpēties par bērnu, kā arī tajos gadījumos, ja vecākiem atņemtas vecāku tiesības. Kā kļūt par aizbildni? Jāraksta iesniegums bāriņtiesai vai pagasttiesai. Tur pateiks, kādi dokumenti vēl nepieciešami, lai noformētu aizbildnību. Tiesa izlemj, vai pretendents var kļūt par aizbildni, un sniedz galīgo atbildi. Aizbildņa finansiālais atbalsts. Aizbildnis katru mēnesi saņem valsts pabalstu 32 latu apmērā par katru bērnu. Ja aizbildnis par bērnu saņem pensiju vai apgādnieka zaudējuma pabalstu, vai kādu citu materiālo atbalstu, tad valsts pabalsta apmērs būs mazāks. Aizbildnim pienākas arī kompensācija, kas ir 38 lati mēnesī. Šīs kompensācijas apjoms nav atkarīgs no aizbildnībā ņemto bērnu skaita. Aizbildnim ir arī tiesības uz citiem valsts sociālajiem pabalstiem, kas ir paredzēti ģimenei un bērniem. Audžu ģimene bērnam, kas palicis bez vecāku rūpēm, nodrošina audzināšanu līdz tam brīdim, kad viņš varēs atgriezties savā ģimenē, tiks adoptēts vai pār viņu tiks noteikta aizbildnība. Bāriņtiesa vai pagasttiesa var ievietot bērnu audžu ģimenē, ja bērna vecāki ir miruši vai viņiem atņemtas vecāku tiesības, kā arī tajos gadījumos, ja bērns dzīvo viņa dzīvībai vai veselībai bīstamos apstākļos, atrodas konfliktā ar vecākiem vai arī tad, ja vecāki ilgstoši slimo. Uz audžu ģimenes statusu var pretendēt cilvēki vecumā no 25 līdz 60 gadiem. Kā kļūt par audžu ģimeni? Ir jāvēršas savā bāriņtiesā vai pagast- tiesā ar iesniegumu, kuram jāpievieno izziņa par veselības stāvokli. Mēneša laikā tiesa izskata dokumentus, novērtē cilvēka motivāciju, arī viņa dzīves apstākļus un iespējas audzināt bērnu. Pēc tam tiek dots slēdziens. Cilvēkam, kas vēlas ņemt audzināšanā bērnu, ir jāapmeklē bezmaksas apmācības kursi. 15 dienu laikā pēc apmācības bāriņtiesas vai pagasttiesas pārstāvji tiekas ar pretendentu pārrunās un pieņem galīgo lēmumu. Starp pašvaldību un audžu ģimeni tiek noslēgts līgums. Audžu ģimenes finansiālais atbalsts. Audžu ģimene saņem ikmēneša atlīdzību 70 latu apmērā, neatkarīgi no bērnu skaita audžu ģimenē, kā arī bērna uzturēšanas pabalstu (ne mazāk kā 27 latus mēnesī) un pabalstu apģērba iegādei (šī pabalsta apmēru nosaka pašvaldība). Audžu ģimenei tiek nodrošināts arī sociālā darbinieka atbalsts. Uz jautājumiem atbild Bērnu un ģimenes lietu ministrijas Ģimenes lietu departamenta Bērnu ārpusģimenes aprūpes koordinācijas nodaļas vadītāja Kristīne KĻUKOVIČA. – Vai jūs nebaidāties, ka dažai labai ģimenei bērnu pieņemšana varētu kļūt par kaut ko līdzīgu darbam? – Būtībā mēs pēc tā tiecamies. Audžu ģimenes kā institūts Latvijā ir tikai pašā attīstības sākumā. Sarunās ar potenciālajām audžu ģimenēm mēs uzsveram, ka tas ir darbs, kuru viņi paši izvēlas. Protams, šiem cilvēkiem ir motivācija un misijas izjūta – viņi vēlas palīdzēt bērnam, kas nonācis nelaimē. Vairākas pašvaldības šobrīd domā par to, kā vēl, līdztekus 70 latu lielajai ikmēneša atlīdzībai, apmaksāt audžu ģimenēm viņu darbu. Ir iecere šādām ģimenēm maksāt algu kā par jebkuru citu darbu ar visām no tā izrietošajām sociālajām garantijām. – Kas ir tie cilvēki, kas uzņemas audžu ģimenes pienākumus? – Visbiežāk tās ir atsaucīgas ģimenes no provinces. Parasti šiem cilvēkiem ir sava māja un saimniecība. Nereti viņu pašu bērni jau izauguši lieli. Audžu ģimene vēlas, lai pieņemtais bērns aizpildītu to tukšumu, kas radies, kad pašu bērni aizgājuši patstāvīgā dzīvē un ikdienā vairs nav kopā ar vecākiem. Par audžu ģimenēm diezgan bieži kļūst arī daudzbērnu ģimenes. Vēl viens bērns klāt savam pulciņam – tas nerada lielas grūtības. Par audžu ģimenēm vēlas kļūt arī ticīgi cilvēki. Tā ir viņu kristīgā apziņa, kas liek palīdzēt bērniem. – Vai Latvijā ir daudz audžu ģimeņu? – Pagājušā gada nogalē Bērnu un ģimenes lietu ministrija pirmo reizi organizēja topošo audžuvecāku apmācību. Tagad bērni dzīvo jau 33 audžu ģimenēs. Šī gada jūnijā tika apmācītas vēl 60 ģimenes. – Kā audžu ģimenes atšķiras no aizbildņiem? – Aizbildnība ir visvecākā un tradicionālākā forma, kā rūpēties par bērnu, kuram nav vecāku vai tie par viņu negrib vai nespēj rūpēties. Ja audžu ģimene bērnam dod pajumti tikai uz laiku, tad aizbildnis parasti rūpējas par bērnu līdz tam laikam, kad viņš sasniedz pilngadību. Visbiežāk aizbildnību noformē vecmāmiņa un vectētiņš, vecākais brālis vai māsa, vai kāds cits no radiniekiem. Atšķirība ir arī tāda, ka aizbildnis kļūst par bērna interešu aizstāvi likuma priekšā – viņš pārzina īpašuma un mantošanas jautājumus. Audžu ģimenei tādu tiesību nav. Audžu ģimene gādā tikai par bērna audzināšanu, veselību un aprūpi. Bet aizbildnim ir tās pašas funkcijas, kas vecākiem. – Tad kāda ir atšķirība starp adoptēšanu un aizbildnību? – Adoptēšana ir izvēle uz visu mūžu. Bērnam tiek mainīts uzvārds, viņš kļūst par savu jauno vecāku īpašuma mantinieku, adoptētāji rūpējas par bērna izglītību un viņa nākotni kopumā. Ja bērns atrodas aizbildnībā, tad viņš pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas vēršas savā pašvaldībā. Pašvaldība viņam nodrošina likumā noteiktās sociālās garantijas tieši tāpat kā jebkuram bērnam, kas iznāk no bērnunama. Tālākais jau ir tikai uz paša aizbildņa sirdsapziņas – vai palīdzēt jaunietim arī pēc tam, kad viņš kļuvis pilngadīgs. Parasti gan tā nenotiek – saites starp šiem cilvēkiem lielākoties pārtrūkst. Detalizētu informāciju par audžu ģimenēm, adopciju, aizbildnību un visiem citiem ar šo jomu saistītiem jautājumiem var saņemt pie Bērnu un ģimenes lietu ministrijas Bērnu ārpusģimenes aprūpes koordinācijas nodaļu konsultantiem Rīgā (7356485), Valmierā (4233587), Rēzeknē (4623389), Kuldīgā (3323733). ◆ Это однажды произошло в Великобритании. В одном цирке работал слон Бозо – нежное и дружелюбное животное. Дети приносили ему орехи, Бозо высовывал за ними хобот из клетки, и казалось, что он ест, улыбаясь. Но однажды слон вдруг изменился. Он страшно топал ногами и чуть не затоптал человека, который чистил его клетку. Владелец цирка понял, что слон опасен, и решил его убить. Он продал билеты на представление по убийству слона. В назначенный день трое мужчин с винтовками прицелились слону в голову. Вдруг к клетке подошел человек и попросил позволить ему войти к Бозо. Он вошел в клетку и заговорил со слоном, глядя ему в глаза. Бозо слушал, потом нежно обнял человека хоботом, поднял и стал носить по клетке. «Видите? Он хороший слон. Он просто соскучился по языку хинди, поскольку другие языки не понимает». Этим человеком был знаменитый писатель Киплинг. А на каком языке говорим мы, уважаемые читатели «Atslēgas»? Мне кажется, важнее языков – понимание того, что мы в этом мире разные, и что это различие прекрасно. Создатели «Atslēgas» надеются, что вы стали лучше ориентироваться в законах, которые касаются нашей повседневной жизни. Мы также надеемся, что вам - нашим читателям, удалось пополнить знания латышского языка. Надеюсь, что из каждого номера «Atslēgas» вы вырезали словарик и крепили на стену там, где находитесь больше всего. Если вы выучили только половину из написанных там слов, вы знаете уже на 120 слов больше. Может, вы изучили также словосочетания и фразы из диалогов словарика? И в текстах, опубликованных в «Atslēgas» на латышском языке вы могли подчеркивать фразы или слова, находить их перевод в русском тексте и изучать его. Мне самой, когда я изучала английский, нравился такой метод – я писала каждое слово на маленьком листочке. Когда ехала в автобусе или машине, перечитывала слова по несколько раз. Затем клала листочек в правый карман. Вынимала по одному и перекладывала в левый только те слова, которые запомнила. Когда левый карман становился полным, ощущение было очень приятным, поверьте! Если вы не воспользовались возможностью учить язык при помощи «Atslēgas», можете начать читать газеты сначала! Зная слова, их можно различить и понять. При помощи слов можно говорить и обращаться. Главное – чтобы мы все могли понять и обращаться друг к другу! ◆ Darba devēji var iesaistīties jaunā pilotprojektā Nodarbinātības valsts aģentūra (NVA) uzsākusi pilotprojektu «Darbam nepieciešamo praktisko prasmju apguve». Projekts tiek finansēts no Eiropas Sociālā fonda līdzekļiem. Šajā projektā paredzēts iesaistīt bezdarbniekus, kuri ir ieguvuši vispārējo vidējo izglītību, bet paši nav izlēmuši, kādu profesiju vēlētos apgūt. Projekts paredzēts arī bezdarbniekiem ar profesionālo izglītību, kam trūkst atbilstošas kompetences vai arī nepietiek profesijai nepieciešamo zināšanu, un tiem, kuriem nav pietiekamas motivācijas strādāt agrāk apgūtajā profesijā. Šiem bezdarbniekiem būs iespējas trīs mēnešus pastrādāt vienā, divās vai trijās radniecīgās profesijās. Nodarbinātības valsts aģentūra aicina savas administratīvās teritorijas NVA filiālē pietiekties darba devējus, kuri vēlētos iesaistīties šajā projektā. Šajā laikā NVA finansē bezdarbnieka atalgojumu, maksājot 90 latu mēnesī 2005. gadā un 100 latu mēnesī, sākot no 2006. gada. Lai nodrošinātu individuālu bezdarbnieku profesionālās ievirzes noteikšanu, šī pilotprojekta laikā darba devējs katram bezdarbniekam noteiks darba vadītāju. Viens darba vadītājs varēs uzņemties atbildību un rūpes tikai par vienu bezdarbnieku. Darba vadītāja atalgojuma lielums ir 50% no bezdarbniekam noteiktā atalgojuma. NVA finansē darba devēja valsts obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas gan par bezdarbnieku, gan par darba vadītāju. Kopumā 2005. gadā šajā pilotprojektā paredzēts iesaistīt 320 bezdarbnieku. ◆ Invalīdi interesējas par savām tiesībām un iespējām «Atslēgas» jau rakstīja par to, ka šī gada februārī tika izveidots bezmaksas tālrunis 8002080, lai sniegtu informāciju par invalīdu tiesībām. Līdz šim ik mēnesi konsultāciju, padomu vai informāciju lūguši ap 150 cilvēku. Vislielākā interese ir par sociālo palīdzību, piemēram, par transportlīdzekļa kompensācijām un par iespējām saņemt tehniskos palīglīdzekļus. Daudzi zvanītāji vaicā par iespējām strādāt subsidētajās darba vietās invalīdiem. Liela daļa zvanu ir saistīti ar aktuālajām izmaiņām normatīvajos aktos. Piemēram, daudzi invalīdi vēlējās iegūt informāciju par izmaiņām, kas saistītas ar pacientu iemaksām un valsts finansētajiem veselības aprūpes pakalpojumiem. Šo tālruni bez maksas var izmantot gan Rīgā, gan reģionos dzīvojošie. Tālrunis strādā darba dienās no pulksten 10.00 līdz 17.00. Šī tālruņa līnija ierīkota, īstenojot Eiropas Komisijas projektu «Ceļā uz neatkarīgu dzīvi». Šo projektu finansē Eiropas Komisijas Nodarbinātības un sociālo lietu ģenerāldirektorāts. Projektu realizē Labklājības ministrija sadarbībā ar invalīdu un viņu draugu apvienību «Apeirons». ◆ Bērns ar smaidu atbild uz mīlestību Jana RUBINČIKA Agnese ir juriste. Un vēl viņa ir divu bērnu mamma. Dēlam ir 9 gadi, meitiņai – 2 gadi. Meitiņa Agneses ģimenē ienāca pirms gada. Agnese ar smaidu atceras to, kā ģimene nolēmusi adoptēt mazulīti. – Reiz ieteicos vīram, ka nebūtu slikti, ja mūsu ģimenē būtu arī meitiņa. Vīrs atjokoja, ka nebūtu slikti, ja mūsu meitai uzreiz būtu 18 gadu. Un no šī brīža abi aizdomājāmies, ka mēs taču varētu bērnu adoptēt. Mēs patiešām vēlējāmies meitiņu. Ja es izlemtu dzemdēt pati, tad mums nāktos rēķināties ar to, ka daba lems mūsu vietā un mēs varbūt pie meitiņas nemaz netiksim. – Vai nebija apgrūtinoši savākt visus nepieciešamos dokumentus? – Tas bija pavisam viegli. Visu papīrus iespējams sagatavot nedēļas laikā. Visvairāk laika pagāja, gādājot medicīniskās izziņas. Pēc tam mūs apciemoja bāriņtiesas pārstāvji. Viņi apskatījās, kā mēs dzīvojam, uzaicināja uz sarunu. Bija jātiekas ar psihologu. Šajās sarunās mums stāstīja, ar kādām problēmām varam saskarties nākotnē. Viņi mēģināja saprast, cik nopietna ir mūsu apņemšanās adoptēt bērnu. Daudz prasīja par mūsu dzīvi, attiecībām. Zinu, ka dažus potenciālos adoptētājus tāda izjautāšana tracina, viņi uzskata to par iejaukšanos viņu personiskajā dzīvē. Mēs šos jautājumus uztvērām kā pašsaprotamu lietu, jo viss jau tika darīts nevis aiz ziņkārības, bet gan bērna interešu vārdā. – Cik ilgi jums bija jāgaida? – No tā brīža, kad iesniedzām dokumentus, līdz dienai, kad mēs ieraudzījām savu mazulīti, pagāja 9 mēneši. Pēc bāriņtiesas lēmuma mums Bērnu un ģimenes lietu ministrijā kā nākamajiem vecākiem piedāvāja izvēlei vairāku bērnu anketas. Pēc tam saņēmām norīkojumu uz bērnunamu, lai varētu ar bērniem iepazīties klātienē. Par šo brīdi mēs uztraucāmies visvairāk. Daudz domājām par izvēles morālo pusi. Tas tomēr mazliet ir tā kā tirgū – mums tiek dota iespēja iepazīties ar vairākiem bērniem, bet beigās mēs izvēlamies vienu. Kas notiks, ja mēs neizvēlēsimies «savējo»? Un vispār – pēc kādiem kritērijiem izvēlēties? Iespējams, ka tas tā bija likteņa nolemts – mēs nejauši uzzinājām, ka viena meitenīte no bērnunama ārstējas slimnīcā. Veselu mēnesi mēs katru vakaru viņu apciemojām. Un tad pārvedām mājās. – Vai jums nebija bažu, ka bērnam varētu būt slikta iedzimtība? – Es reizēm domāju, kurā atsities manis pašas dēls – tāds sliņķis, mācīties negrib... Vai tad starp jūsu paziņām netrūkst vecāku, kuru bērni izauguši par dzērājiem un huligāniem? Bērns nepārmanto savu vecāku raksturu. Bērns piedzimst ar savu raksturu. Es neredzu starpību starp bērnu, kuru esmu dzemdējusi pati, un bērnu, kuru esmu adoptējusi. Viņi abi nav līdzīgi ne man, ne manam vīram. Viņi abi ir ļoti jauki bērni. – Vai jūs neviens necentās atrunāt no bērna adoptēšanas? – Gluži pretēji! Visi teica, ka mēs esam malači. – Vai pēc meitenītes uzvedības varēja pateikt, ka viņa ir no bērnunama? – Sākotnēji jā. Pirmajā mēnesī viņa nesmaidīja. Vienkārši uzmanīgi mūs vēroja. Bez ziņkārības, bet tā, it kā kaut ko censtos izprast – skatījās ilgi, nenovēršot skatienu. Bet pēc mēneša viņa jau smējās. Sākumā viņa neļāva mums sevi noskūpstīt. Viņa vienkārši nesaprata, ko no viņas vēlamies. Bet tagad viss ir pavisam citādi – viņa var pusstundu nosēdēt klēpī, pieglaužot te vienu vaidziņu, te otru. – Vai viņa ātri ir pieradusi pie sadzīves jūsu ģimenē? – Sākumā nebija iespējams viņu iesēdināt ratiņos. Viņa nesaprata, kas tie tādi ir. Kad izgājām pastaigāties pa ielu, baidījās un raudāja. Es pieļauju varbūtību, ka bērnunamā tādās pastaigās nedodas. – Un kā tad jūs rīkojāties? – Ņēmu meitenīti uz rokām. Tā arī pastaigājāmies. – 10 mēnešu vecumā bērns jau ir diezgan smags... – Visi bērnunama bērni ir mazāki un vieglāki par saviem vienaudžiem, kas dzīvo ģimenē. Esmu lasījusi – tas nozīmē, ka bērnam ir trūcis vecāku mīlestības. Taču mūsu meitiņa ātri atkopās. Tagad viņa ir tāda pati kā citi šī vecuma bērni. – Vai viņa vēl kaut kā atšķīrās no saviem vienaudžiem? – Tikai nesen viņa ir iemācījusies atteikties no ēdiena, kad jūtas paēdusi. Agrāk, ieraudzījusi šķīvi, viņa sāka kliegt. Un pēc tam izēda visu, kas vien bija uz šķīvja uzlikts, neatstājot ne kripatiņas. Ja ēdiena bija vairāk, viņa beigās apēsto sāka atvemt. Tāpēc nācās uzmanīties, lai uz šķīvja neuzliktu pārāk daudz ēdiena – tikai tik, lai bērns justos paēdis. Es reiz redzēju, kā ēdina bērnus bērnunamā – auklīte pēc kārtas baroja kādus 10 vai 15 bērnus. Iedomājieties – vienu baro, bet visi pārējie skatās un gaida, kad pienāks viņu kārta. Man nebija grūti saprast, kāpēc mazulītei trūkst sāta sajūtas. – Vai dēls nav greizsirdīgs uz māsiņu? – Nē. Viņi abi ar prieku spēlējas kopā. Un dēls jau arī vairs neķeras mammas brunčos. Viņam ir savas intereses – skola, sporta un mūzikas nodarbības. Reiz viņš mums gan apjautājās, vai mēs viņu mīlēsim tāpat kā agrāk, kad parādīsies māsiņa. Mēs atbildējām, ka daudziem viņa draugiem ir brāļi un māsas, bet tāpēc viņu vecāki nevienu bērnu nemīl mazāk. – Vai esat nolēmuši neslēpt no meitiņas, ka neesat viņas bioloģiskie vecāki? – Jā, mēs vēlamies, lai viņa to uzzinātu pēc iespējas ātrāk. Patiesību viņa uzzinās tik un tā. Labāk to pateikt pašiem, nevis gaidīt, kad pasteigsies citi un izdarīs to visnepiemērotākajā brīdī. – Kā jūsu paziņas uzņēma vēsti, ka esat adoptējuši meitiņu? Katram bērnam nepieciešams mātes maigums. Bērns, kurš saņem apkārtējo mīlestību, prot smaidīt. – Kad par to sākām runāt, mums par pārsteigumu izrādījās, ka arī vairākās citās paziņu ģimenēs ir adoptēti bērni. Viņi par to agrāk nebija stāstījuši, kamēr mēs nenonācām līdzīgā situācijā. – Kādas ir galvenās grūtības, ar kādām nākas saskarties vecākiem, kuri adoptējuši bērnu? – Visgrūtākais ir saprast, kāpēc bērns uzvedas citādāk nekā pārējie bērni. Piemēram, daudzi bērnunama bērni pirms gulētiešanas sitas ar galvu pret sienu vai gultiņas galvgali. Es jau zinu, ka pēc kāda laika tas pāriet, jo bērns iemācās nomierināties citādāk. Mēs mazulīti šūpojam, lasām pasaciņu, blakus gultiņā noliekam mīļu rotaļu lācīti. Ir ļoti svarīgi, lai adoptēto bērnu vecākiem vajadzības gadījumā būtu iespēja apspriest problēmas un saņemt atbalstu. Reizēm ir vajadzīgs sociālā darbinieka padoms, reizēm – psihologa konsultācija vai kādu citu vecāku pieredze, kas iegūta, audzinot savā ģimenē adoptētu bērnu. Ja jūsu ģimenē aug adoptēts bērns vai arī jūs domājat par iespēju pieņemt savā ģimenē bērnu no bērnunama, varat sazināties ar Agnesi un citiem adoptētājiem interneta portālā www.calis.lv, kur ir izveidota virtuālā konference par šo tēmu. ◆ S.AKURĀTERA foto Научить ребенка улыбаться Каждый ребенок нуждается в материнской ласке. Ребенок, окруженный любовью близких людей умеет улыбаться. Яна РУБИНЧИК Агнесе работает юристом. А еще она – счастливая мама двоих детей. Сыну – 9 лет, дочке – 2 года. Дочка появилась в жизни их семьи год назад. О том, как они решили удочерить малышку, Агнесе вспоминает с улыбкой: – Как-то я сказала мужу: «Неплохо бы иметь еще и дочку». Он отшутился: «Да такую, чтобы ей сразу было 18 лет». И с этого момента мы оба задумались – а почему бы действительно не удочерить ребенка? Ведь мы хотели именно дочку, а если рожать самой, еще неизвестно, кто получится – мальчик или девочка. – Трудно было собрать все необходимые документы? – Легко. Все бумаги можно подготовить за одну неделю. Больше всего времени ушло на медицинские справки. Затем к нам пришли из сиротского суда – посмотрели, как живем, пригласили на беседу. Пришлось общаться и с психологом. В этих беседах нам рассказывали, с какими проблемами мы можем столкнуться - выясняли, насколько твердо наше решение. Много расспрашивали о нашей жизни, отношениях. Знаю, что некоторых усыновителей это раздражает: мол, что они вмешиваются в нашу частную жизнь? Мы же восприняли все расспросы как должное, ведь все это делалось в интересах ребенка, а не из праздного любопытства. – Сколько времени ушло на ожидание? – С момента подачи документов до того дня, когда мы увидели малышку, прошло 9 месяцев. После решения сиротского суда в Министерстве по делам детей и семьи будущим родителям предлагают выбрать несколько анкет на детей. Затем – дают направление в детдом, чтобы с ними познакомиться. Этого момента мы боялись больше всего. Думали о моральной стороне выбора. Ведь это как на рынке – несколько детей, а мы должны выбрать одного. А вдруг выберем не НАШЕГО ребенка? И вообще – по каким критериям выбирать? Но, к счастью, случайно мы узнали, что в больнице лежит детдомовская девочка, и решили – это судьба. Целый месяц мы каждый вечер навещали ее в больнице. А затем забрали к себе. – Вас не пугало, что у ребенка может быть плохая наследственность? – Знаете, я иногда думаю, в кого мой родной сын такой лентяй – учиться не хочет... А среди ваших знакомых разве мало примеров, когда дети вырастают пьяницами или хулиганами? Ребенок не наследует характер от родителей. Он с ним рождается. И я не вижу разницы между ребенком, которого родила сама и тем, которого мы удочерили. Они одинаково не похожи на нас с мужем. И оба – очень славные. – Вас никто не отговаривал? – Нет. Наоборот, все нам говорили, что мы – молодцы. – По малышке было видно, что она из детдома? – Сначала – да. Первый месяц она не улыбалась. Просто внимательно смотрела на нас. Без любопытства, а так, будто изучает – долго, не моргая. Но через месяц уже смеялась. Еще поначалу не давала себя целовать: просто не понимала, что от нее хотят. А теперь наоборот – может полчаса сидеть на руках, подставляя то одну, то другую щечку. – Она быстро освоилась? – Поначалу отказывалась садиться в коляску – не знала, что это такое. Боялась улицы – плакала. Видимо, в деттдоме с малышами не гуляют. – И что Вы делали? – Брали на руки и несли на прогулку. – Но в 10 месяцев ребенок тяжелый... – Все детдомовские дети меньше и легче. Я читала, что это признак того, что ребенка не любили. Но она очень быстро наверстала упущенное. И сейчас ни в чем не уступает другим детям ее возраста. – Еще чем-то она отличалась от сверстников? – Только недавно научилась отказываться от еды, когда сыта. Раньше при виде тарелки поднимала крик, ела, пока ее не начинало рвать. Так что приходилось строго дозировать питание. Я однажды видела, как кормят детей в детдоме: они стояли в огромном манеже – 10 или 15 человек. Няня кормила их по очереди. Представляете, одного кормят, а еще 10 смотрят и ждут, когда придет их очередь... Так что ненасытность малышки легко объяснима. – А сын не ревнует к сестричке? – Нет. Они с удовольствием играют вместе. Да к тому же он уже не держится за мамину юбку – у него свои нитересы: школа, спорт, музыка. Однажды он спросил, будем ли мы его любить после того, как у него появится сестричка. Мы ответили, что у многих его друзей есть сестры и братья, и от этого родители их любят не меньше. – Вы решили не скрывать от дочки, что не являетесь ее биол гическими родителями? – Да, мы хотим, чтобы она узнала об этом как можно раньше. Ведь любая ложь рано или поздно всплывает наружу. Обычно это происходит в самый неподходящий момент... Она имеет право знать правду. – Как знакомые восприняли то, что Вы удочерили ребенка? – Самое интересное, оказалось, что у многих тоже неродные дети. Просто они не рассказывали об этом, пока не узнали, что и мы в такой же ситуации. – Какая главная трудность, с которой приходится сталкиваться семье, усыновившей ребенка? – Самое трудное, когда не понимаешь, почему ребенок ведет себя не так, как другие. Например, многие детдомовские дети бьются головой о стену перед сном. Но это пройдет через несколько месяцев, ребенок научится успокаиваться другим способом – когда его укачивают, читают сказку или кладут в постельку уютного мишку. Некоторые приемные дети плюют в свою тарелку. Они это делают для того, чтобы никто их обед не съел. Если знаешь причину, то такие поступки перестают пугать. Так что очень важно, чтобы было с кем обсудить свои проблемы – будь то социальный работник, психолог или другой родитель усыновленного ребенка. Если Вы усыновитель, или только задумываетесь о возможности принять в свою семью ребенка, Вы можете побеседовать с Агнесе и другими приемными родителями на интернет портале www.calis.lv, где создана конференция о приемных детишках. ◆ Новый проект для работодателей Государственное агентство занятости (NVA) начало пилотный проект «Освоение практических навыков, необходимых для работы». Проект финансируется из средств Европейского Социального фонда. К этому проекту планируется подключить безработных, имеющих среднее образование, но не решивших, какую профессию хотят освоить. Проект предназначен и для тех безработных, которые получили профессиональное образование, но им не хватает опыта или необходимых для работы знаний, а также для тех, у кого нет достаточной мотивации для работы по освоенной ранее специальности. У них будет возможность в течение трех месяцев работать у кого-то из работодателей по одной, двум или трем профессиям, но не менее месяца по каждой. Государственное агентство занятости приглашает работодателей обратиться в филиалы NVA своих административных территорий, чтобы принять участие в этом проекте, дав безработным возможность трудиться по одной из профессий не менее одного месяца. NVA берет на себя оплату труда безработных во время освоения ими практических навыков из расчета – 90 латов в месяц в 2005 году и 100 латов в месяц, начиная с 2006 года. Финансируются и выплаты обязательного социального страхования работодателей. Определено и вознаграждение для руководителя работ, которое составит 50% от зарплаты безработного. И в этом случае NVA погашает выплаты обязательного социального страхования работодателей. Для определения индивидуальной профессональной направленности безработных, работодатель назначит руководителя работ для каждого участника проекта. Один руководитель работ сможет взять на себя ответственность и заботу только об одном безработном. Планируется, что в общем в 2005 году в пилотном проекте примет участие 320 безработных. ◆ Инвалиды интересуются своими правами и возможностями «Atslēgas» уже писала о том, что в феврале этого года был организован бесплатный телефон 8002080, по которому можно получить информацию о правах инвалидов. Самый большой интерес инвалиды проявляют к социальной помощи, например, – спрашивают о компенсациях за транспорт и о возможности получения технических вспомогательных средств, а также интересуются работой на субсидированных рабочих местах для инвалидов. Значительная часть звонков связана с изменениями в нормативных актах – многие инвалиды хотели получить информацию об изменениях, связанных с пациентскими взносами и услугами здравоохранения за счет государства. Этот телефон могут использовать бесплатно как рижане, так и жители регионов. Телефон работает по рабочим дням с 10 до 17 часов. Телефонная линия оборудована в рамках проекта Европейской Комиссии «На пути к независимой жизни». Проект финансирует генеральный директорат по занятости и социальным делам Европейской Комиссии. Проект реализует Министерство благосостояния совместно с объединением инвалидов и их друзей «Apeirons». ◆ РАЗГОВОРНИК ПОМОЩЬ В ОБЩЕНИИ ģimene – семья bērns – ребенок sieva – жена vīrs – муж māte – мать tēvs – отец vecmāmiņa – бабушка vectētiņš – дедушка vīramāte – свекровь sievasmāte – теща vīratēvs – свекр sievastēvs – тесть znots – зять vedekla – невестка dēls – сын meita – дочь brālis – брат māsa – сестра brālēns – двоюродный брат māsīca – двоюродная сестра Опекун – это почти родитель, приемная семья – это профессия S.AKURĀTERA foto atgriezties (kur? kad?) вернуться (куда? когда?) atgriezties mājās, darbā, slimnīcā… вернуться домой, на работу, в больницу… atgriezties pirmdien, 3. septembrī, nākošnedēļ… вернуться в понедельник, 3 сентября, на следующей неделе… saņemt (ko? cik bieži?) получать (что? как часто?) saņemt algu, vēstuli, pabalstu… получать зарплату, пособие, получить письмо… saņemt reizi mēnesī, nedēļā… получать раз в месяц, в неделю… Lasiet dialogu! Прочтите диалог! Anna un Viktorija ir jaunās māmiņas. Viņas atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā. Jaunās sievietes ar saviem mazuļiem labprāt pastaigājas kopā. Viņas dod viena otrai padomus bērnu kopšanā, pārrunā dažādus notikumus un problēmas. Anna: Zini, Viktorija, mēs ar Vadimu nolēmām, ka tagad viņš trīs mēnešus rūpēsies par mūsu meitiņu Dašu. Viktorija: Kā gan tas ir iespējams? Anna: Mēs uzzinājām, ka tagad bērna kopšanas atvaļinājumu var izmantot arī tētis. Pie tam pēc trīs mēnešiem Dašu atkal pieskatīšu es. Viktorija: Vai tu saņemsi arī pabalstu? Anna: Nē, trīs mēnešus pabalstu saņems Vadims. Tu jau zini – viņam alga ir lielāka, arī pabalsts būs lielāks. Viktorija: Kāpēc jūs tā nolēmāt? Anna: Vadims redz meitiņu tik reti. Vasarā viņam kompānijā nav tik daudz darba, arī man salonā nav tik daudz klientu. Varēsim vairāk būt kopā. Turklāt es nezaudēšu savus klientus salonā. Esmu nolēmusi atgriezties darbā un strādāt nepilnu darba dienu pēc tam, kad Dašai būs gadiņš. Viktorija: Vai Vadims tiks galā? Anna: Tiks. Arī mana mamma varēs palīdzēt. Viņai garais skolotājas atvaļinājums. Viktorija: Un kā ar pabalstu? Vai tu saņemsi pabalstu, kad strādāsi? Anna: Protams. Tas gan nav liels, tikai 30 latu. ISSN 1691-2020 Laikraksts «ATSLĒGAS» Nr. 000702913 Izdevējs: Latviešu valodas apguves valsts aģentūra, Masu informācijas līdzekļa reģistrācijas apliecības Nr. M 000 408; Redakcija: atbildīgā par izdevumu – Inga Misiņa; redaktori – Ilma Rugāja, Jana Rubinčika; valodas konsultante – Inese Banceviča. Redakcijas adrese: Merķeļa iela – 11, 416. telpa, Rīga LV -1050; tālr. – 7 210 206; fakss – 7220700 ; e-pasts: atslegas@lvava.lv Laikraksts iznāk kopš 2005. gada 8. februāra, katru otro nedēļu; Iespiests: a/s Diena Poligrāfijas grupa Mūkusala; Mūkusalas iela 41, Rīga LV-1004; Ofsetiespiedums, 1 iesp.l., 50 000 eks. Šis laikraksts ir sagatavots ar ES un Latvijas valsts finansiālu atbalstu. Par šī laikraksta saturu pilnība atbild Latviešu valodas apguves valsts aģentūra, un tas nekādā ziņā neatspoguļo Eiropas Savienības un Latvijas Republikas viedokli. Яна РУБИНЧИК «В чем отличие между опекуном и приемной семьей?» Татьяна Л. Опекун замещает ребенку родителей, представляет его интересы в личных или материальных отношениях. Сиротский (волостной) суд может назначить опекуна, если родители ребенка неизвестны, пропали или умерли, из-за долгой болезни не могут заботиться о нем, лишены родительских прав. Как стать опекуном? Надо подать в сиротский (волостной) суд заявление. Там определяют, какие еще нужны документы. Суд решает, обладает ли претендент необходимыми для опекунства качествами и дает окончательный ответ. Опекун получает: Государственное социальное пособие в размере 32 латов за каждого ребенка (если опекун получает за ребенка пенсию или пособие по потере кормильца или другую материальную помощь, величина пособия будет меньше); компенсацию за опекунство в размере 38 латов в месяц (она не зависит от количества детей); все государственные социальные пособия, предусмотренные для семьи и детей. Приемная семья обеспечивает ребенку, который остался без родительской заботы, воспитание до того времени, пока он сможет вернуться в свою семью, будет усыновлен или над ним будет установлено опекунство. Сиротский (волостной) суд может поместить ребенка в приемную семью, если его родители умерли или лишены родительских прав, живет в опасных для жизни или здоровья условиях, находится в конфликте с родителями, а также – если родители длительное время болеют. На статус приемной семьи могут претендовать лица в возрасте от 25 до 60 лет. Как стать приемной семьей? Надо обратиться в сиротский (волостной) суд по месту жительства, подать заявление и справку от врача о состоянии здоровья. Суд в течение месяца рассматривает документы, оценивает мотивацию, обстоятельства жизни претендентов и способность воспитывать ребенка. Затем – дает заключение. Претендент посещает бесплатный курс обучения. После окончания учебы суд в течение 15 дней ведет переговоры с претендентом и принимает окончательное решение. Заключается договор между приемной семьей и самоуправлением. Приемная семья получает: вознаграждение в размере 70 латов вне зависимости от количества воспитанников, пособие на содержание ребенка (не менее 27 латов в месяц) и пособие на покупку одежды (его размер устанавливает самоуправление), и поддержку социального работника. Поясняет начальник Отдела координации заботы о ребенке вне семьи Департамента по делам семьи Министерства по делам детей и семьи Кристине КЛЮКОВИЧА. – Не боитесь ли вы, что для некоторых семей прием к себе детей станет чем-то вроде работы? – Как раз к этому мы и стремимся. Институт приемной семьи в Латвии только развивается. Мы сами в беседе с такими семьями подчеркиваем, что это работа, которую они выбрали. Но, конечно, присутствует и мотивация, чувство миссии – они хотят помочь ребенку, попавшему в беду. Некоторые самоуправления сейчас думают о том, каким еще образом, помимо вознаграждения в 70 латов, можно оплатить приемной семье их труд. Есть идея платить таким семьям зарплату со всеми социальными гарантиями как за нормальную работу. – Кто эти люди, которые становятся приемной семьей? – Чаще всего это отзывчивые семьи из провинции. У них есть дом и свое хозяйство. Нередко собственные дети уже выросли и эти люди хотят, чтобы приемный ребенок заполнил ту пустоту, которая возникла из-за ухода собственных детей. Вторая группа приемных родителей – многодетные семьи, где уже растет несколько своих детей. Еще один ребенок для них – не проблема. И третья группа – верующие. Они своим христианским сознанием хотят помочь детям. – Много ли в Латвии приемных семей? – В конце 2004 года Министерство по делам детей и семьи в первый раз организовало обучение будущих приемных родителей. Сейчас в 33 приемных семьях уже живут дети. В июне этого года программу обучения прошли еще 60 семей. – В чем отличие между приемной семьей и опекуном? – Опекунство – самая старая и традиционная форма заботы о таком ребенке. Если приемная семья дает ему приют только на время, то опекун обычно заботится о ребенке до достижения им совершеннолетия. Чаще всего опекунство оформляют бабушка с дедушкой, старшие братья и сестры или другие родственники ребенка. Отличие еще и в том, что опекун становится защитником ребенка перед законом – он ведает вопросами имущества и наследования. У приемной семьи такого права нет. Приемная семья заботится только о воспитании, здоровье и уходе за ребенком. А опекун обладает теми же функциями, что и родители. – Тогда в чем отличие между усыновлением и опекунством? – Усыновление – это на всю жизнь: меняется фамилия, ребенок становится наследником имущества новых родителей, они заботятся об его образовании и вообще – о его будущем. При опекунстве, когда ребенку исполняется 18 лет, он возвращается в свое самоуправление. Там ему обеспечивают социальные гарантии, так же как ребенку, который выходит из детского дома. И это уже вопрос совести опекуна – помогать ли молодому человеку и дальше, после того, как стал совершеннолетним. Чаще всего этого не происходит. В одном из следующих номеров «Atslēgas» мы расскажем о таких формах заботы о ребенке как семья, оказывающая поддержку и доверенное лицо ребенка. Более подробную информацию по всем вопросам, связанным с усыновлением, опекунством и т.д., можно получить у консультантов Отделов заботы о детях вне семьи при Министерстве детей и семьи в Риге – 7356485, Елгаве – 3025881, Валмиере – 4233587, Резекне – 4623389. ◆
